banner

Dekoratīvie jeb pundurtruši

21.03.2018

Jau sen cilvēki tur mājās ne tikai suņus un kaķus, bet arī citus mājdzīvniekus. Viens no tiem ir pundurtrusis, kurš neskatoties uz “zaļo” dzīvesveidu un gariem zobiem, nebūt nav grauzējs!

 

Izcelsme un vēsture

Tieši šis fakts, ka trusis nav grauzējs, bet gan viens no zaķu dzimtes pārstāvjiem, ir galvenais, kas būtu jāatceras trusīša saimniekam. Daudzi, nezinot to, rūpējas par jauno ģimenes locekli pilnīgi nepareizi. Tāpēc, sāksim ar vēsturi.

Mājas truša dzimtene ir Eiropa. Par pundurtruša priekšteci tiek uzskatīts Eiropas savvaļas trusis. Tā dzimtene ir mūsdienu Spānijas un Portugāles teritorijas. Ātri vien tie izplatījās citās Eiropas valstīs. Zināms, ka jau Viduslaikos pastāvēja dažas trušu šķirnes.

Savvaļas truši ir sociāli dzīvnieki, kas dzīvo lielās kolonijās. Katrā šādā trušu kolonijā ir viens galvenais trusis – tēviņš. Trušu kolonijās ir patriarhāts un stingra hierarhija. Attiecības tajā tiek skaidrotas ar spēka palīdzību. Gan savvaļas, gan mājas truši pieturās pie šādas uzvedības modeļa, un tāpēc tēviņi iezīmē teritoriju. Lai tas nenotiktu mājās, luteklis ir jākastrē. Šī procedūra ne tikai novērsīs nepatīkamās smakas un uzvedību, bet arī iespējamās slimības.

No zaķiem truši atšķirās izmēra ziņā: truši ir mazāki, viņiem nav tik attīstītas kājas. Zaķi ir vientuļnieki, tie nedzīvo baros. Savukārt, truši savvaļā veido kuplas ģimenes, kolonijas. Truši mitinās alās, nepamet tās, bet gluži otrādi -  it kā taisa remontu, ar laiku pārbūvē un uzlabo jau esošo alu. Trušu grūtniecība ilgst 30 dienas, bet zaķu par 15 dienām vairāk. Truši piedzimst kaili un akli, viņiem ir nepieciešama mātes aprūpe un apkope aptuveni 3 nedēļās. Savukārt, zaķi dzimst jau spējīgi patstāvīgi ēst, tie ir ar apmatojumu un ar atvērtām actiņām.

 

Šķirnes un veidi

Pirmie pundurtruši pirmoreiz piedzima Lielbritānijā, 19. gadsimta beigās.  Tie atšķirās no parasta lieluma trušiem ar saviem miniatūrajiem izmēriem. Parastais trusis sver aptuveni 5-8 kg, bet pundurtrusis – 1,5-3 kg. Tad pie jaunu šķirņu veidošanas 20. gadsimta sākumā strādāja vācu selekcionāri. Jau pirms Otrā pasaules kara pasaulē bija vairākas pundurtrušu šķirnes. Taču karš situāciju mainīja, un audzētāju darbs praktiski izzuda. Pateicoties tam, ka truši ātri pavairojas, šķirnes ātri vien atjaunoja un izveidoja jaunas.

Šobrīd pastāv aptuveni 200 dažādu trušu šķirņu, gandrīz katrai parasto mājas trušu šķirnei ir pundurvariants. Trušu šķirnes klasificē pēc:

truša svara (liels, vidējs, mazs);
produktivitātes (gaļas, gaļas-kažoka, kažoka un dekoratīvie);
kažoka garuma (īsspalvainie, vidēji garu, un garu spalvu).

 Pateicoties rūpīgam selekcionāru darbam, pundurtrušu kažoks var būt visdažādākās krāsās – ir zināmi apmēram 60  varianti, kā arī dažādi spalvas tipi – no īsas, gludas, līdz sprogainai un zīdaini-garai.  

 

Uzvedība

Trusis pēc sava uzvedības tipa, protams, nav cīnītājs, bet gan upuris. Tieši tāpēc savvaļā truši slēpjas, cenšas būt nemanāmi. Arī to uzvedība ir atbilstoša: truši, arī punduri, pietupjās, spiežas pie zemes, sastingst. Ja tas ir piesardzīgs, var izstiepties garumā vertikāli un vērot apkārtni. Ja trusim kaut kas šķiet aizdomīgs, viņš skaļi sit pret zemi kāju, brīdinot par aizdomām savus sugasbrāļus. Šādi viņš var uzvesties arī mājās. Truši ir ļoti bailīgi un jūtīgi pret trokšņiem, stresu dzīvnieki. Nevajag tos speciāļi biedēt, mēģināt notvert. No bailēm trusis var skaļi un spalgi kliegt, tas nozīmē, ka viņam ir ļoti slikti. Ņemt rokās trusīti vajag maigi, lēnām. Nekādā gadījumā nedrīkst celt trušus aiz ausīm!

Savvaļā truši izdzīvo gan pateicoties savam noslēgtam un piesardzīgam dzīvesveidam, gan pateicoties savai auglībai un nemitīgai vairošanās spējai. Ir labi zināms, ka parstie un arī pundurtruši ļoti daudz pārojas un attiecīgi – laiž pasaulē bērnus. Savvaļā trušiem var būt līdz 5 metieniem gadā, kas ir ļoti daudz priekš mātītes. Tādēļ, brīvībā trušu māmiņu mūža garums nepārsniedz 5 gadus.

Dzīvojot mājās, ģimenē, trušiem nav vajadzības pēc savas populācijas palielināšanas, bet instinkti paliek instinkti. Tāpēc pundurtruši ir jākastrē. Vesels kastrēts pundurtrusis var nodzīvot līdz 12 gadiem.  

 

Turēšana

Protams, ideālā variantā, trusim vajadzētu slēgtu un drošu aploku vai voljēru arī dzīvoklī, kur tam būtu apmēram 2 kvadrātmetri platības, kur brīvi pārvietoties. Trusim ir jādod iespēja skriet, lēkt kad viņam to gribās.  Bet var turēt trusīti arī lielā, atbilstoša izmēra būrī ar mājiņu, kur noslēpties. Truša dzīvesvietai jābūt pasargātai no tiešiem saules stariem un caurvējiem.

Voljēra vai būra grīdu pārklāj ar paklājinu no dabiskiem materiāliem. Ja trusis ilgstoši atradīsies uz cietas virsmas, piemēram, lamināta, viņam var  attīstīstīties pododermatīts. Slimība, no kuras sērgst mazie mājdzīvnieki, kas dzīvo uz cietas virsmas.

Pundurtrusis ir diezgan sabiedrisks dzīvnieks, tāpēc tas nevar atrasties savā voljērā vai būrī visu diennakti. Tas noteikti nav tas dzīvnieks, kuru var atstāt novārtā. Trusis regulāri ir jālaiž pastaigās pa istabu, lai viņš varētu izkustēties, paskriet. Ilgstoša atrašanās norobežotā vietā nomāks garausi un var to novest līdz depresijai. Protams, laižot trusi skriet pa māju, jāpārliecinās, ka tas ir droši. Trusim patīk visu mēģināt “uz zoba”. Padomājiet par sīkiem priekšmetiem, elektrības vadiem, u.c.

Trušiem ir paredzētas arī speciālas mantiņas, pie kurām var pieradināt mazo draugu. Tās ir bumbiņas, kāpnes, tuneļi. Derēs arī koku zari.

Truši ir kārtīgi dzīvnieki, tos ir samērā viegli iemācīt nokārtoties speciālā tualetē. Tā ir jānovieto truša voljerā vai būrī. Vienreiz tur nokārtojies, dzīvnieciņš viegli atradīs šo vietu pēc smaržas.  Vislabāk truša tualetei derēs kokskaidu granulas, kuras lieliski iesūc gan mitrumu, gan nepatīkamās smakas.

Truša dzīvesvietu ir nepieciešams tīrīt 1 reizi nedēļā, bet tualeti – biežāk, pēc vajadzības.

 

Barošana

Atceramies pašu svarīgāko faktu – trusis nav grauzējs, bet viens no zaķu cilts! Tas nozīmē, ka viņa zobu uzbūve, un kunģa-zarnu trakts arī ir savādāks, nekā, piemēram, žurkām. Un barot to tāpat kā grauzējus kategoriski nedrīkst! Pirmkārt, truša zobi nepārtraukti aug. Pa mēnesi tie izaug aptuveni par 3 mm garāki. Tam ir spēcīgi 28 zobi, ar kuriem trusis spēj pārgrauzt pat ļoti cietas lietas. Tas nozīmē, ka jūsu garausim ir nepieciešams dot zarus, graužot kurus trusis asinās zobus. Zobu asināšanai derēs arī siens un zaļumi.

Otrkārt, truši nedrīkst būt badā un neēduši! Trusim pastāvīgi kaut kas ir jāgrauž, tas ir saistīts ar šī dzīvnieka kunģa uzbūvi. Apēstā barība kustas pa zarnu traktu tikai pateicoties nākamajai. Tāpēc trušiem ir nemitīgi kaut kas jāgremo. Ja tas nenotiek, un jauna barība nenonāk kunģī, rodas aizsprostojums un vecā barība sāk pūst, kas var novest pat pie letāla iznākuma.

Par truša ēdienkartes pamatu tiek uzskatīts siens. Tas ir svarīgs gan zobu asināšanai, gan normālai kunģa darbībai. Nākamais svarīgais produkts ir zaļbarība. Tā ir šķiedrvielu un hlorofila avots. Zaļumi var būt visdažādākie, arī svaigi dārzeņi, augļi.  Tie ir vitamīnu un mikroelementu avots. Nevajag aizmirst arī par tīru ūdeni, tam vienmēr jābūt pieejamam.  

 

Veselība

Ja jūsu trusis ir aktīvs, kustīgs, ar labu apetīti, veseliem zobiem, tīru ādu un spīdīgu kažoku, regulāru vēdera izeju, tas nozīmē, ka viņš ir vesels.

Īpaša uzmanība ir jāpievērš truša vēdera izejai, kā arī zobu stāvoklim. Ja zobi aug pārāk ātrī, paliek šķībi, tos nāksies apgriezt pie veterinārārsta.

Trušus vajag potēt pret infekcijām, kas ir bīstamas tieši šiem dzīvniekiem. Pazīstamākā no tām ir miksomatoze. To izplata asinssūcēji-kukaiņi. Tā uzliesmo pavasarī un var apdraudēt dzīvnieku pat līdz rudenim. Trušiem šī slimība visbiežāk beidzas letāli, tāpēc mājdzīvnieks pret to ir obligāti jāpotē.

Anna Čeiča-Sultane


Atpakaļ