banner

Šinšilla

21.04.2017

Šinšilla ir mazs zālēdājs grauzējs no šinšillu dzimtas. Šinšillu dzīves vide ir Andu klinšainā un tuksnesīgā augstkalne ar raksturīgu sausu klimatu, kas atrodas gar Dienvidamerikas rietumu piekrasti. Šis apgabals atrodas Peru, Bolīvijas, Čīles un Argentīnas teritorijās. Šinšillas dzīvo kalnu aizās augstumā no 400 līdz 5000 metriem virs jūras līmeņa, apvienojas grupās, palīdzot cits citam aizsargāties no plēsējiem un citām briesmām. Dienā tās guļ kalnos, bet naktīs iet laukā barības meklējumos.

Vēsture

Inku Impērijas iebrukšanas laikā, spāņi pirmoreiz ieraudzīja šinšillu, kuras kažoku vietējie iedzīvotāji  izmantoja savām drēbēm. Nav precīzu datu, kad šinšillu sāka izmantot kā kažokzvēru, bet to kažoku izmantoja vēl agrāk pirms Inkiem. 1400. gados Inki sāka paplašināt savu impēriju, sagrābjot kaimiņu teritorijas. Tajā laikā viņi iekaroja daudz ciltis, starp kurām bija Činču cilts, kuri izmantoja šinšillas barībai un drēbju darināšanai. Kopš tā laika Činčiem bija aizliegts valkāt šinšillu kažoku, tikai Inku karaliskās personas  varēja vilkt to mugurā. No spāņu valodas nosaukums šinšilla tiek tulkots kā “mazā Činča”.

Ar spāņu iebrukumu sākās masveida zvēriņu izķeršana tālākai piegādei uz Eiropas kontinentu, un tā tas turpinājās līdz pat ХХ gadsimtam. Šinšillu skaits strauji samazinājās un 1910. gadā valstis, kuru teritorijā izplatījās šinšillas,  aizliedza to izķeršanu un kažokādu pārdošanu.

 1923. gadā amerikāņu inženieris Matiass Čampens izveidoja pirmo fermu. Viņš varēja ievest ASV 11 šinšillas kuras tiek uzskatītas par mūsdienu zvēriņu, kas mitinās fermās, senčiem.  

Šinšillu veidi un uzbūve

Pastāv divi šīnšillu pamatveidi: mazā garastes šinšilla  (latīņu: Chinchilla lanigera) un lielā īsastes šinšilla  (latīņu:  Chinchilla brevicaudata).

Lielā šinšilla ir attiecīgi lielāka, tai ir resns kakls, mazas austiņas un aste. Lielo šinšillu var sastapt savvaļā. Mazajai šinšillai atšķirībā no lielās, pūkainā aste ir nedaudz noapaļota uz augšu, tai ir īss kakls un lielas ausis. Vairākums domesticēto šinšillu ceļas no šī veida.  

Vairākums datu par šinšillu izmēriem attiecas uz garastes šinšillām dēļ to masveida audzēšanas nebrīvē. Pieauguši šī paveida eksemplāri izaug līdz 22-38 cm. Mātītes ir lielākas par tēviņiem, to svars var sasniegt līdz pat 800 gramiem, bet tēviņu svars nepārsniedz 700 gramus. Šinšillām ir neparasts skelets, kurš spēj sarauties vertikālās plaknēs, kas ļauj tām tikt šaurās spraugās. Pateicoties stiprām un garām pakaļķepām, tās var veikt augstus lēcienus, bet pietiekami labi attīstītās smadzenītes veicina labu kustību koordināciju.  Šinšillām ir speciālas pleznas ausu gliemežnīcās, kuras pasargā ausis no smiltīm. Zvēriņi labi orientējas naktī, pateicoties melnām acīm ar vertikālām acu zīlītēm. Atšķirībā no vairākuma grauzēju, šinšillām nav nagu. Šinšillas kažoks ir viens no blīvākajiem: uz viena ādas  kvadrātcentimetra aug  25000 matiņu.

Šinšillas dzīvo līdz 20 gadiem, bet vairoties var līdz 12-15 gadiem. Šinšilla var laist pasaulē 2-3 metienus gadā, metienā mēdz būt 1-2 mazuļi un retāk 3-4. Mazuļi dzimst ar apmatojumu, atvērtām acīm un spējīgi patstāvīgi pārvietoties. Uz 5-7 dienu tie jau sāk ēst barību. Mazuļu augšana beidzas aptuveni 24 mēnešu vecumā.

Par standarta krāsām tiek uzskatītas pelnu pelēkā, kurai ir tumšākas un gaišākas formas; melnais velvets, kad galvas augšējā daļa un mugura ir melnas, bet vēderiņš balts; brūnais velvets; gaiši zilais velvets; ar baltu nokrāsu un pilnīgi melna. Krustojot savā starpā šinšillas ar šīm krāsām var izveidoties vairāk kā  200 dažādas krāsu kombinācijas.

Mājokļa labiekārtošana

Pirms iegādāties šinšillu ir nepieciešams padomāt par tās mājokli . Šinšillas ir kustīgi dzīvnieciņi, tādēļ jāizvēlas augstu būri ar plauktiņiem: diviem dzīvniekiem – garumā ne mazāk par 70-80 cm,  platumā - 40-50 cm un augstumā - 50 cm. Iekšā būrī jāuzstāda neliela mājiņa, kur šinšilla varēs paslēpties un atpūsties. Šinšillas ir ļoti kārtīgas un tām gandrīz nepiemīt smaka, tāpēc pakaišus no sīkām skaidām vai kokskaidu granulas jāmaina reizi divās nedēļās.  

Telpā, kur atrodas būris ar šinšillu, jābūt svaigam gaisam bez caurvējiem. Būrim jābūt pasargātam no tiešiem saules stariem. Optimāla temperatūra – ne augstāka par 24°С  un ar mitrumu mazāku par 70%.

Šinšillām ir jārīko sausās vannas. Vislabāk tam derēs konteiners-vanniņa no plastmasas ar speciālām tīrām smiltīm (ceolitu). Šādu vannu jāliek ne retāk par divām reizēm nedēļā.

Būrī vienmēr jāatrodas barotavai un dzirdinātavai. Barotavu vislabāk uzstādīt uz būra sienas, lai to nevarētu apgāzt. Dzirdinātavu labāk izvēlēties ar metālisku stieni, kur iekšā atrodas metāliska bumbiņa.  

Šinšillām ir jāasina priekšējie priekšzobi.  Šim nolūkam būrī jāierīko speciālu cietu akmeni zobu asināšanai, zarus vai koka mantiņas, minerālo vai krīta akmeni.

Nepieciešams ņemt vērā, ka šinšillām ir nakts dzīvesveids, un dienā tās visbiežāk guļ, tāpēc būri labāk nostādīt tā, lai tas būtu komfortabli gan zvēriņam, gan viņa saimniekam.

Šinšillas ir diezgan bailīgas pret pēkšņām skaļām skaņām, pret pēkšņu spilgtu gaismu. Tas viss var novest pie stresa un pat var beigties letāli. Tāpēc dzīvnieciņam ir jānodrošina mierīgu vidi.

Barošana

Šinšilla ir zālēdājs.  Pārsvarā viņas ēdienkartē ir zāle, sēklas,  graudaugi, pupas, sūnas, zariņi.  No kokiem un krūmiem var izvēlēties ābeļu, bumbieru, pūpolu, bērzu, lazdas, liepas,  vītolu zarus. Nav ieteicams dot skuju koku zarus, citrusu, ķiršu, valriekstu, plūmes vai ozola zarus. Ir vērts pievērst uzmanību, lai ozola  skaidas nebūtu pakaišos, jo tās šinšillām var izsaukt aizcietējumu.

Kopā ar pamatbarību šinšillu barotavā jābūt sienam. Ir nepieciešams, lai siens būtu no dažādām zālēm. Piemēram, pļavu zālēm, kas satur ogļhidrātus, un lucernu, kas ir bagāta ar olbaltumvielām un minerālvielām. Sienam noteikti jābūt labi izžāvētam un bez  pelējuma.

Šinšillām patīk, kad tās lutina ar dažādiem veselīgiem gardumiem. Tie var būt rieksti, rozīnes, žāvēti āboli, mežrozīšu augļi. Bet nav vērts dot lielos daudzumos saldu un ar kalorijām pārbagātu pārtiku, jo tas var sekmēt aptaukošanos.  Dienā pietiks, piemēram, ar vienu riekstu vai divām rozīnēm.

Ūdenim dzirdinātavā jābūt artēzijas vai minerālam, bet negāzētam. Nekādā gadījumā nedrīkst dot hloru saturošu ūdeni, jo tas var novest pie dzīvnieka bojāejas.  

Izvēlamies šinšillu

Pirms iegādāties šinšillu ir nepieciešams pievērst uzmanību tās ārējam izskatam un uzvedībai. Spalvai jābūt biezai un gludai, elpai bez  šņākšanas. Zvēriņam jābūt pietiekami nobarotam: bez izspiestām uz āru ribām, ne resnam un ne mazkustīgam. Ir vērts pievērst uzmanību acīm. Ja no vienas acs izdalās strutaini izdalījumi, tas var nozīmēt, ka tajā iekšā  ir tikuši putekļi vai arī iekaisums radies dēļ caurvēja. Bet ja ir skartas abas acis, tās varētu būt infekcijas slimības pazīmes.

Ir nepieciešams arī noglāstīt dzīvnieciņu pret spalvu, lai uzzinātu, vai uz ādas ir kādi iekaisumi, sakaltušas strutas, blusas vai ērces.

Ja šinšillas spalva anālās atveres apvidū ir salipusi, tas norāda uz to, ka dzīvniekam ir caureja, kas varēja rasties dēļ sliktas kopšanas vai infekcijas slimības.

Šinšillām ir dažādi raksturi: kāda labprāt iet uz rokām, bet kāda necieš kad tai pieskaras. Šinšillas gandrīz nekad nekož pretī. Ja viņām kāds nepatīk, dzīvnieciņi “šauj” tam virsū ar urīna strūklu.  Pārsvarā tā rīkojas šinšillas, kurām nav tuvs kontakts ar cilvēku. Šādus zvēriņus var pāraudzināt, ja būt pacietīgam un lēnām sākt ar tām komunicēt.  

Komunikācija

Pēc tam, kad šinšilla pārcelsies uz savu jauno dzīvesvietu, tai nepieciešams laiks, lai adaptēties. Pēc 2-3 dienām, kad zvēriņš pieradīs pie savas mājiņas un uzskatīs to par savu mitekli, var sākt iepazīšanos. Sākumam vienkārši ielieciet roku būrī, lai dzīvnieciņš to aposta.  Ar otru roku pacienājiet savu mīluli ar kādu gardumu.  Taču nevajadzētu būt uzbāzīgam un veikt straujas kustības – tas var nobiedēt zvēriņu.  Pēc kāda laika šinšilla var sākt mēģināt uzrāpties uz rokas un arī rāpties tālāk. Šādu pastaigu laikā ir svarīgi  slavēt  šinšillu ar gardumiem, tas palīdzēs ātrāk sadraudzēties.

Runājiet ar savu šinšillu. Tuvojoties būrim var izdot kaut kādas skaņas un ar laiku zvēriņš saistīs to, piemēram, ar barošanu, un sāks sagaidīt savu saimnieku.

Kad šinšilla ļaus pieskarties sev, to varēs noglāstīt aiz austiņām un zem zoda, šinšillām tas ļoti patīk, un ar laiku mīlulis asociēs saimnieku ar baudu, kuru saņem saskarsmes laikā.

Šinšillai nepatīk ilgi sēdēt vienā vietā, uzrāpjoties uz rokas, zvēriņam gribas tālāk izzināt pasauli.

Šinšillu var palaist staigāt pa istabām, bet pirms tam ir nepieciešams noslēgt tās vietas, kur mīlulis varētu paslēpties, piemēram, zem skapja vai zem gultas. Ir jānoslēpj arī vadi un visu citu, ko var aizsniegt šinšilla.  Kad pienāks laiks atgriezt  šinšillu atpakaļ uz būri, nav vērts dzīties tai pakaļ, tas var kaitēt dzīvnieka psihei. Labāk ievilināt to ar gardumu vai nolikt atvērtajā būrī vanniņu ar smiltīm. Ja tas nedarbojas, vajag uzmanīgi paņemt ar vienu roku šinšillu aiz astes, bet ar otru turēt zem vēderiņa, bet nespiest, lai netraumētu ķermeni.

Šinšillas ir gudri grauzēji un viņām ir ļoti laba atmiņa, tāpēc vajadzēs daudz laika un pūļu, lai pierādītu zvēriņam savu mīlestību.

Kaites

No slimībām šinšillām visbiežāk piemīt kunģa vai zarnu trakta iekaisums, rodas vājums, zūd apetīte, var būt caureja. Tas var rasties, strauji pārejot no vienas barības uz citu, lietojot nekvalitatīvu sienu vai piesārņotu ūdeni. Ir nepieciešams pieturēties pie diētas. Ēdienkartē jāiekļauj auzu pārslas, labu sienu, burkānus un ābolus.

Šinšillas ir ļoti jūtīgas pret temperatūru augstāku par  26°С ar augstu gaisa mitrumu, pie kuras tās var  saņemt siltuma dūrienu. Kad tas notiek, tās guļ  nekustīgi un izstiepjoties, ausis ir sarkanas, bet ķermeņa temperatūra var celties līdz 38°С. Ja tas noticis, šinšillu ir nepieciešams nekavējoties pārnest vēsā telpā, novietot būrī pudeli ar aukstu ūdeni vai ledu, ja iekšā būrī tiek saules stari, būri vajag aizēnot.

Vēl viena problēma, kas bieži rodas šinšillām ir konjuktivīts, kas rodas  dēļ dažādiem svešķermeņiem, putekļiem, dūmiem, dezinfekcijas līdzekļiem vai baktērijām. Šīs slimības gadījumā vajag veikt būra uzkopšanu, kā arī izskalot acis ar tēju, un vajadzības gadījumā  iepilināt acu pilienus.

Dažreiz šinšillām rodas problēmas ar zobiem. Pārmērīga priekšzobu augšana, bez nodilšanas, var novest līdz smaganu ievainojumiem. Dēļ tā zvēriņi var izjust grūtības pārtikas ēšanas laikā, kas var veicināt svara zudumu. Tāpēc ir nepieciešams ierīkot būrī speciālu akmeni zobu asināšanai un zariņus.  

Pastāv arī citas saslimšanas, kas var būt šinšillām. Visos gadījumos vislabāk būtu vērsties pēc palīdzības pie veterinārārsta.

 

Šinšillas ir jauki mājdzīvnieki, kam vajadzīga maiga un akurāta audzināšana. Tās ir mēreni aktīvas un komunikablas, ziņkārīgas un tīrīgas. Dzīvnieciņu veselība un garastāvoklis ir atkarīgs no kopšanas, apkārtējās vides un diētas. Ja iemācīties saprast un cienīt savu mīluli, tas varēs nodzīvot garu un laimīgu dzīvi, dāvājot jums neaizmirstamus mirkļus.


Atpakaļ