banner

Raksti

Irina Krjučkova: «Es iemirdzu dzīvību acīs…»

07.01.2020

Pamest darbu  pilsētā un pārcelties uz dzīvi ārpus tās? Dažreiz tik dīvainu rīcību pieprasa mūsu dvēsele. Irina Krjučkova sāka izjust pasauli caur zīmējumu jau agrā bērnībā.  Vēlāk dzīve mainīja virzienu, taču, sirdij nepiespiedīsi.  Irina atkal  pievērsās radošai darbībai, un, turklāt, iegādājās savu sapņu suni...

 

Zīmēšana nelaiž vaļā

 

Irina, kad Jūs sākāt zīmēt?

Zīmēšana mani piesaistīja jau bērnībā. No visiem mūsu radiem tikai vectētiņam bija mākslinieka talants un viņš zīmēja ainavas, priekš sevis, dvēselei. No pašas bērnības man apkārt bija dzīvnieki. Vecmāmiņa dzīvoja lauku mājā, un, protams, viņai bija mājdzīvnieki un mājputni. Laukos es pavadīju visu brīvlaiku. Man patika rūpēties par zvēriņiem, barot tos, kopt. Bet, vadošā bija tomēr vēlme uzzīmēt visus savus četrkājainos draugus. Atceros, kā tētis kolekcionēja pastmarkas speciāli manis dēļ, un arī tās bija par dzīvnieku tēmu. Tolaik es centos pārzīmēt viņus no markām.

 

Jūs apmeklējāt zīmēšanas pulciņus, vai, arī,  atbilstošu skolu?

Kad paliku vecāka, pati pierakstījos zīmēšanas pulciņā, Kultūras namā. Joprojām atceros savas pirmās zīmēšanas skolotājas vārdu  -  skolotāja Mirdza. Viņa pasniedza mums šo priekšmetu pirmajā klasē. Bet, neskatoties uz manu kaisli pret vizuālo mākslu, vecāki atdeva mani uz baleta skolu. Es mācījos spēlēt arī akordeonu.  Taču vēlme zīmēt, gleznot, mani nepameta visu šo laiku. Un es turpināju apmeklēt zīmēšanas pulciņus un gāju pie dažādiem skolotājiem.

 

Vai palikāt uzticīga savam hobijam arī  vēlāk? Turpinājāt attīstīties mākslā?

Diemžēl, pēc bezrūpīgas bērnības, kā pērkons skaidrās debesīs, sākās 90. gadi. Cilvēkiem, kas bija dzīvojuši PSRS, iestājās grūti laiki. Vajadzēja pelnīt, un tas nebija vienkārši. Tad es sāku palīdzēt «dibināt» restorānus, atpūtas kompleksus– vietas, kur varētu atpūsties biznesa elite, ne tikai tepat Latvijā, bet arī ārzemēs. Tā arī bija sava veida māksla. Es atlasīju un apmācīju personālu, kas pēc tam harmoniski iekārtoja telpas kompleksu viesiem.  Arī tas darbs sniedza man gandarījumu.

Man nepatīk darīt kaut ko vienu, monotonu, man vajag veidot kaut ko, kur beigās būs redzams rezultāts. Pat gleznas – tu glezno, glezno, tēlo.. Un, beigās sanāk glezna!  

Tu redzi un sajūti cilvēku emocijas, kuri skatās uz gleznu. Priekš manis cilvēku emocijas ir ļoti svarīgas.  Kāds, piemēram, sāk raudāt, kad redz savu, sen mirušu suni, kurš šajā mirklī it kā skatās uz saimnieku ar dzīvām acīm. Citiem no sejas var nolasīt  lielu laimi.  

 

Attēlot dzīvnieku, cilvēku emocijas, laikam, ir ļoti grūti... Kā Jūs tam iemācījāties?

Lai iemācītos zīmēt dzīvniekus, saskatīt tos, sajust, es vairākas reizes braucu uz Āfriku: Keniju, Tanzāniju, Zanzibāru. Speciāli devos uz safari, lai sajustu zvēru dabisko skaistumu. Vēroju lielo migrāciju, pat žirafes dzemdības redzēju. Kad es palūdzu, mani pielaida pat pie degunradža. Pie viņiem parasti nelaiž pat tuvumā, taču ar reindžeriem kopā varēja pienākt tuvāk.  

Kārpcūkas skraidīja pa viesnīcas teritoriju. Kaut gan, par viesnīcu mūsu izpratnē, to vietu nenosauksi – vienkārši teltis uz pamatiem. Bet kāds skaistums! Celies 5 no rīta, un tev priekšā ir 20 vai 30 veidu putni, kas sāk dziedāt dažādās balsīs.  Es pat gribēju braukt uz Āfriku kā brīvprātīgā, lai koptu dzīvniekus. Tur uz vietas es fotogrāfēju dzīvniekus, un, protams, zīmēju.  

Taču, suņu skatiens, tomēr ir vispieejamākais. Protams, īru vilku suņiem vispār ir 105 mīmikas. Ne par velti, leģendas par viņiem vēstī, ka tie ir apburtie prinči un princeses...

Šī šķirne iespiedās manā dvēselē. Man šķiet, ka cilvēki, kas tur vilku suņus, ir īpaši. Šī šķirne vienkārši nosaka iejūtību, labestību. Vilku suņi izturas kā cilvēki – samulst, priecājas, dusmojas.

 

Kardinālo pārmaiņu laiks

 

Atgriežoties, Jūs turpinājāt izglītoties, attīstījāt savus talantus tālāk?

Jā, neskatoties uz profesiju, es turpināju ņemt vizuālās mākslas privātstundas. Bet, pēc tam, viena mana paziņa ieteica iestāties Repinas akadēmijas Vasaras skolā, Sanktpēterburgā. Tikt tur bija diezgan grūti, bija konkurss, vajadzēja iesniegt savus darbus. Bez esošiem darbiem tajā skolā nemaz nepieņem. Es ļoti priecājos, kad izgāju konkursu. Bet, kad atgriezos atpakaļ, nodomāju – ak Dievs, kur es tagad iešu, mācību jomā?  Jo tik spēcīgas skolas kā Repinas Akadēmija vairs nekur nav. Tur mācās cilvēki no visas pasaules. Ir pat Ķīnas plūsma, kur apmāca tikai ķīniešu valodā. Ne vleti jau ķīnieši ir slaveni ar labākām šedevru kopijām, guras ir grūti atšķirt.

Tā man ieteica Ludmilu Perecu. Viņa ir pazīstama latviešu gleznotāja. Viņai bija personīgās izstādes Ņujorkā un citās pasaules pilsētās un valstīs.  Viņa pasniedz zīmējumu Kristīgajā Akadēmijā, vada akadēmskā zīmējuma kursu māksliniekiem. Apmācība pie viņas ilgst trīs gadus. Es biju pārliecināta, ka lai izveidotu gleznu, ir jāzina akadēmiskā zīmejuma pamati. Viņas skola bija vienreizēja! Ja kāds vēlas iemācīties zīmēt, noteikti jāiet pie viņas, lai pareizi nostādītu roku, acis un galvu.  Kā stingra skolotāja, viņa cīnījas par to, lai zīmējums netiktu pārzīmēts precīzi. Iespējams, kāds tā arī dara, bet man galvenais ir sajust dzīvnieku, viņa garastāvokli, skatienu, raksturu. Bija interesanti, piesātināti, pamācoši. Un tad es nopietni sāku domāt, ka dīvē kaut kas ir jāmaina.

 

Un ar ko sākāt?

Es pirmoreiz aizdomājos par sava suņa iegādi. Bērnībā es redzēju tikai aitu suņus, kollijus, pūdeļus. Visas tās šķirnes, kuras tajos laikos bija izplatītas valstī.  Un tad, kādu dien, es ieraudzīju Rodēzijas ridžbeku. Tas suns dzīvoja mājā, kur es apguvu akadēmisko zīmējumu. Tad es sapratu, cik daudz dažādas šķirnes vēl ir. Es visu apsvēru, un,  nolēmu, ka varu turēt suni: pastaigāties ar viņu, trenēt, veltīt pietiekami daudz laika. Nejauši ieraudzīju Veimāras putnu suņa kucēnu, un nodomāju, ka tas ir kosmisks suns. Es iemīlējos šajā šķirnē, viņa priekš manis ir visums!  Mani brīdināja, ka man būs daudz jānodarbojas ar savu veimārieti  - intensīvi jāstaigā, jāiet medībās, jāapmāca... Mani nekas nesamulsināja. Un es sāku interesēties par kucēniem. Uzzināju, ka kucēni ir, un biju ārkārtīgi priecīga.   Manu kucēnu izvēlājās trīs cilvēki – viens cilvēks no Kanādas, kas kādreiz devās uz turieni no Rīgas ar savu veimārieti. Otrais bija no Liepājas, trešais – no Maltas.  Trīs cilvēki no dažādām pasaules malām izvēlējās man kucēnu.  Ja viņi izvēlējās pēc stājas, un galvenais bija eksterjers, priekš manis galvenais bija... ieraudzīt mana kucēna “seju”. Tāpēc es lūdzu daudz portreta bildes.

 

Ko Jūs meklējāt, ko gribējāt ieraudzīt viņa “sejā”?

Protams, acis. Meklēju kaut kādu īpašu izteiksmi... Un tā es izvēlējos Forrestu (Forrests Gamps).  Bet, kad es pirmoreiz ieraudzīju īru vilku suni, tas notika treniņā, kuru es apmeklēju ar Forrestu, es vienkārši biju šokā. Tā ir otra šķirne, kas mani fascinēja.  Šķiet, joprojām atrodos zem iespaida...

Kādam patīk sports ar suņiem, kādam – medības, kāds jūsmo par suņa formām, bet mani apbrīno acis. Man šķiet, ka visi medību suņi ir ļoti jutīgi, izsmalcinātas dabas dzīvnieki. Viņu dzīvē viss notiek uz “nerva”, pacēlumā. Šobrīd es trenēju ungāru vižlu un īru seteru. Viņi ir ļoti atsaucīgi pret cilvēku, burtiski uzķer manu mīmiku, vienmēr gaida darbību.  

 

Nebija grūti tikt galā ar temperamentīgu medību suni?

Es nekad nebiju domājusi, ka pēc 20 gadiem biznesa jomā, es pēkšņi pametīšu pilsētu un aizbraukšu dzīvot pie dabas, blakus mežam un pļavām. Bet tā tas notika. Suņu, precīzāk – suņa dēļ, pie tā ir “vainīgs” Forrests.  Pa nedēļu viņam bija vairāk nodarbību nekā man. Mums bija daudz jāstaigā mežā un pļavās. Tā es apsolīju viņa audzētājam. Uz to brīdi es biju brīvāka darbā  un varēju veltīt savam sunim vairāk laika. Nodarbībās es satiku savu“mīlestību”, un Rīga kļuva mums pa šauru. Pašlaik es jūtos absolūti laimīga, jo nodarbojos ar mīļāko nodarbi: daru  to, ko vēlos darīt, kā es vēlos, un kad es to vēlos.

 

Viss pārtaps eļļā

 

Jūs taču zīmējat ne tikai dzīvnieku portretus?

Jā, ne tikai. Dzīvniekos mani piesaista, atkārtošos – skatiens, emocijas. Piemēram, meža cūkas tēviņš (skatās uz gleznu – red.). Viņš ir tik brutāls, pašpārliecināts... Viņu, starp citu, sauc Ferdinands   (šādi vietējie mednieki sauc īpaši pieredzējušus meža cūku tēviņus). Ļoti gribēju viņu uzzīmēt. Meža cūkām vispār ir ļoti bagāta mīmika.

 

Pastāstiet, lūdzu, kā notiek potretu zīmēšanas process. Cilvēki paši dod Jums foto, vai Jūs izvēlaties?

Labāk man patīk un sanāk darbi, kad bildes esmu atradusi un izvēlējusies pati. Man pasūta darbus, un, es, protams, tos zīmēju. Pēc tam skatos Feisbukā, un redzu tik daudz interesantu potretu. Bet, saimnieks izvēlas to, kas tieši viņam ir svarīgāks, kur viņa mīlulis viņam ir ar kaut ko interesantāks, nekā man. Dažkārt es zīmēju vienkārši priekš sevis, portretus pēc foto. Cilvēki tos sākotnēji nemaz nepasūta, bet, kad ierauga, nereti tos iegādājas. Es zīmēju viņiem, ko es vēlētos tajā sunī ieraudzīt, kas tieši man viņā šķita interesants. Pēc tam parādu saimniekiem, un viņi piekrīt manam viedoklim.  

 

Es redzēju dažus Jūsu darbus un sākotnējās fotogrāfijas. Dažkārt šķiet, ka Jūsu darbi ir vairāk emocionāli, tajos ir kaut kāds stāsts...

Kad es saņemu dzīvnieka bildi, es ilgi uz viņu skatos. Vairākas dienas. Skatos, lieku malā, atkal skatos. Cenšos izjaujāt saimnieku par šo dzīvnieku, īpaši tas attiecas uz suņiem. Par viņu raksturu, īpatnībām, ar ko tie ir tik īpaši savam saimniekam. Vēlāk cenšos iejusties tēlā. Man ir svarīgas bildes tieši ar skatienu. Ar tādu, kur dzīvnieks skatās uz savu īpašnieku. Un kā viņu saredz īpašnieks. Lai pasūtītājs saskatītu šo dzīvo skatienu manā zīmējumā.

 

Kā Jūs izvēlaties darba izpildes tehniku?

Viens un tas pats portrets var sanākt dažādi, atkarīgi no tā, kā tas ir uzzīmēts.  Ar akvareli var attēlot kaut ko gaisīgu. Glezna akvareļu tehnikā sanāk gleznaināka, viss izplūst, maigi, viegli, krāsas pārplūst cita citā, sajaucas. Bet tā nepanes kļūdas.

Ar zīmuli sanāk lakoniskāk – suņa galva un nekas lieks apkārt. Pastelis ļauj tēlot plastiskāk  - dažviet kaut ko pasvītrot, kaut kur – izsmērēt, vai vispār aizkrāsot. Tam palīdz krāsainais fons, kas  nosaka vispārēju portreta gaisotni. Pastelī var gleznot gan reālistiski, gan arī gleznaini.

Mans sapnis ir to visu attēlot ar eļļas krāsām.  Darbs ar eļļas krāsām vienmēr ir gleznaināks, ilgmūžīgāks. Iedvesmai skatos klasiķu darbus, man to ir vesela bibliotēka.  No tiem vienmēr var, un vajag mācīties. Mani mīļākie mākslinieki ir V.Serovs, K.Korovins, M.Vrubels, Z. Serebrjakova.  

 

Vai Jums bija izstādes, ja bija, vai gaidāmas vēl?

Nesen bija notikusi manu darbu izstāde. Drīz plānoju vēl vienu. Ziniet, it kā man jau ir pietiekami daudz gleznas. Bet, šķiet, ka vēl ir maz tiešām vērtīgas, lai tās varētu publiski izstādīt. Es visu laiku cenšos paaugstināt savu latiņu.  Es, kā māksliniece, esmu ļoti paškritiska, un kā Jaunava pēc horoskopa zīmes, ļoti piekasos sev.  Tas, protams, ir ļoti labi, ka es redzu savus trūkumus. Dažreiz tas, protams, traucē. Var būt kāds nodomās - “Labi jau labi, gadās arī sliktāk, neviens to neredz. Ja nerādītu, neviens nepamanītu”. Bet es vienmēr vēlos būt maksimāli godīga pret sevi.  Un nemitīgi pilnveidojos. Tāpēc cenšos nestāvēt uz vietas, pētu onlainā akvareļu un pasteļa tehnikas mūsdienu slavenu mākslinieku darbos.


Atpakaļ