banner

Raksti

Jaunais hendlers – bērna vaļasprieks vai nākamā profesija?

29.11.2018

Aizvien biežāk suņu izstādēs var redzēt mazus, bet nopietnus bērnus uzvalkos, kas ved pie pavadas suņus. Tie ir jaunie hendleri – suņu pavadoņi izstāžu gaitās. Kāpēc bērni vēlas nopietni darboties ar suņiem, nevis vienkārši mest tiem bumbiņu un dauzīties pagalmā? Mēģināsim noskaidrot, pajautājot pašiem jaunajiem hendleriem.

 

Kas ir hendlers?

Suņu hendlers, vai, sadzīves valodā - izstāžu suņu demonstrētājs izstādēs, ir ne tikai hobijs. Ārzemēs tā ir ļoti labi apmaksāta profesija. No malas var šķist, ka tas taču ir pavisam viegli – paņemt pavadu rokās un iet. Patiesībā, kā jebkuram arodam, arī hendlingam ir jāmācās. Pēdējos gados Latvijā, arī citās Baltijas valstīs, hendlings kļuvis ļoti populārs. Ir arī šīs jomas profesionāļi, kas pasniedz suņu demonstrācijas mākslu.

Pie mums, pateicoties LKF atbalstam, jau dažus gadus pastāv Jauno hendleru skoliņa, kur ir aicināti tie bērni, kam patīk suņi un kuri ir pietiekami apzinīgi, lai sunim kaut ko iemācītu.

Skoliņā var nākt bērni vecumā no 8 līdz 16 gadiem. Viņi apgūst gan teorētiskās zināšanas par suņiem, gan arī daudz darbojas praksē. Kopumā, sanāk diezgan nopietns darbs, jo kinoloģija ir īsta zinātne, un ja ir vēlme to izzināt, jāsāk ātrāk.

Bērns var būt bez priekšzināšanām par suņiem, šķirnēm, šo dzīvnieku uzvedības īpatnībām. Arī savs suns var nebūt. Skoliņā vienmēr ir pieejami apmācīti suņi, kurus var uzticēt skolēniem. Mācoties jauno hendleru skolā, bērni iemācās saprast suņa uzvedību, pareizi komunicēt ar dzīvnieku, un, līdz ar to, praksē vadīt viņu. Kad mazie ir gatavi iet ringā, viņus nosūta uz jauno hendleru konkursiem suņu izstādēs. Un tad viņiem sākas pavisam cita, ļoti interesanta dzīve.

Latvijā ir pietiekami daudz hendleru, daudzi no tiem ir pat pametuši darbu šeit un devušies uz ārzemēm strādāt tur. Kas nosaka šīs profesijas izvēli? Kāpēc bērni vēlas strādāt ar suņiem, kas nav nemaz viegli un prasa gan brīvo laiku, atteikšanos no vairākiem bērnu priekiem un lielu savaldību?

 

Ance Gercāne, 13 gadi

Ances ģimenē allaž ir bijuši suņi. Viņa nemaz neatceras un neiedomājas savu dzīvi bez tiem. Izaugusi kopā ar terjeriem, taču kad pienācis brīdis izvēlēties suni sev, priekšroka tika dota Kavaliera karaļa Čārlza spaniela šķirnei. Savam mīlulim Ance krāja naudu vairāk kā divus gadus!

Konkursos viņa sāka iet kopš agrīnas bērnības, taču tas nebija nopietni. Apzināti jauno hendleru mācībām pievērsās 10 gadu  vecumā. Viņa mācījās pie dažādiem treneriem, no katra iemācoties kaut ko savādāku. Tagad pieredze ir diezgan bagāta, taču kādreiz bija jāsāk no nulles. 

“Pati pirmā izstāde, kuru es atceros,  notika Dubultmuižā. Ārā spīdēja saule un bija silti, bet es ļoti nobijos un pat drebēju. Bija ļoti bail, bet tikpat stipri arī gribējās iziet ringā” – atcerās Ance Gercāne.

Uzreiz nekas neizdodas tā, kā to gribējās. Arī Ancei bija grūts ceļš līdz uzvarām. Bija zaudējumi, vilšanās, pārdzīvojumi. Taču kā viņa atzīst, tas tikai norūdīja, iemācīja kontrolēt sevi, savas emocijas, būt pacietīgam un tolerantam arī pret apkārtējiem. Nedrīkst “noraut” savu neveiksmi uz suni. Jo par visu atbild hendlers, arī par to, kāds ir izveidojies kontakts ar suni. Par savu lielāko sasniegumu Ance uzskata nomināciju 2017.gada Latvijas labākais jaunais hendlers.

Ancei vislabāk patīk strādāt un izstādīt liela auguma suņus. Piemēram, Flandrijas buvjē, labradorus, zeltainos retrīverus. Tas ir diezgan sarežģīti, taču rezultāts ir satriecošs, un gandarījums milzīgs.

“Es ieteiktu katram, kas uzsāk hendlera gaitas, nebaidīties un mēģināt. Varbūt sākumā būs grūti, un viss nesanāks kā gribētos, bet ja neko nedarīs, nekas arī nebūs. Arī man sākumā negāja tik viegli, bet es nepadevos. Nebija tik svarīgi iegūt augstu vietu, lai gan gribējās, svarīgi bija piedalīties un iegūt pieredzi. Arī tagad es joprojām mācos izstādīt suņus un man ir daudz ko apgūt” – Ance Gercāne.

 

Marta Keņepe, 15 gadi

Martas aizraušanās ar suņiem sākās ar nejaušību, kas izrādījās liktenīga. Tas notika 2012. gadā, kad Marta izstādīja savu suni -  basetu Frīdu veterānu klasē. Neskatoties uz pieredzes trūkumu, viss sanāca ļoti labi, un mammas atbalsts iedvesmoja pamēģināt vēl.

“Pagāja vēl divi gadi, pirms es nopietni pievērsos hendlingam, sāku apmeklēt nodarbības. Līdz tam brīdim es novēroju, interesējos par šo jomu, gribēju uzzināt visu! Mans pirmais audzēknis bija Frisē bišons vārdā Kardināls. Ar viņu es izgāju cauri īstai skolai, ar visām veiksmēm un neveiksmēm. Un man bija labākās skolotājas, no kurām es centos iegūt visas iespējamās zināšanas.” – dalās ar pieredzi Marta Kaņepe.

Sākumā, kā jau visiem iesācējiem, Martai gāja raibi. Iegūtā trešā vietā, gan priecēja, gan lika censties labāk, un būt pirmajai. Un, protams, mērķis bija sasniegts!

Martas lielākie panākumi uz šo brīdi ir iekļūšana labāko hendleru TOP 10 pasaules lielākajā izstāde “CRUFT’S”, Anglijā. Kā arī iekļūšana labāko jauno hendleru trijniekā, Eiropas izstādē Kijevā. Tālāk bija lielais fināls, kur cīnoties, sīvā konkurencē Marta ieguva devīto vietu.

Marta turpina mācīties hendlinga gudrībām vēl joprojām, viņa māca suņus, un nākotnē sapņo atvērt savu jauno hendleru skoliņu, vai arī kļūt par kompetentu suņu šķirņu eksperti.

“Galvenais – izbaudīt to, ko tu dari! Ir jāsaņemas, un ja tu sāki kaut ko darīt, tad ar visu sirdi. Nevajag pārmērīgi nervozēt, otrādi – ir jāiet uz priekšu. Hendleram jābūt ļoti pārliecinātam par sevi un savām spējām” - secina Marta.

Pašreiz Martai pieder Amerikāņu kokerspaniels. Šis suns bija ilgi gaidīts, atbrauca no Beļģijas, un jau pusotru gadu priecē Martu. Viņa apmāca suni, ved izstādēs, rūpējas par kažoku, un, protams, arī daudz laika pavada pastaigās un rotaļās. Amerikāņu kokerspaniels ir viena no Martas mīļākajām suņu šķirnēm. Vēl viņai patīk izstādīt dzinējsuņus un kurtus. Šie suņi parasti ir ļoti atraktīvi, temperamentīgi, un lieliski parāda sevi ringā, katru reizi demonstrējot nelielu šovu.

 

Valērija Šunkarova, 17 gadi

Savs suns – tāds kādreiz bija Valērijas sapnis. Tas īstenojās, kad viņai palika 11 gadi.

Suni sauca Marsi, basendži šķirnes meitene, rudā ar baltu krāsā. Ar viņu sākās gaitas plašajā suņu pasaulē. Pirmā izstāde gan pagāja jocīgi, īstas sapratnes par notiekošo nebija, taču interese bija patiesa. Valērija sagribēja pati iemācīties izvest suni ringā, skaisti demonstrēt, un, protams, vinnēt.

“Man bija lieliska skolotāja, pie kuras es nonācu netīšām. Viņa padalījās ar savu lielo pieredzi, tādām niansēm, kuras joprojām neesmu ne no viena cita uzzinājusi. Es mācījos ļoti cītīgi, centos uztvert pilnīgi visu. Man paveicās, ka es satiku šādu cilvēku, kas bija gatavs dalīties savās zināšanās” - domā Valērija.

Šobrīd Ļeras ģimenē dzīvo trīs basendži. Ļera izaudzēja jau 2 metienus, un no katra atstājusi sev pa kucēnam. Visi suņi piedalās izstādēs, sporto un mācās kopā ar saimnieci. Viņi kopā skrien kanikrosu, piedalās kursingā, iet paklausības nodarbībās. Valērija pavada ar saviem mīluļiem visu savu brīvo laiku.

Vislabāk viņai patīk izstādīt basendži. Arī faraonu suņus, pointerus un kurtus. Patīk suņi, kuri vienmēr gatavi strādāt, ir atsaucīgi skolnieki un paši izbauda šovu.

“Jaunajam hendleram jābūt atbildīgam, tolerantam, neatlaidīgam. Bet galvenais, viņam jāmīl suņi. Var iemācīties teoriju, precīzi pielietot to praksē, bet ja to nedarīt ar mīlestību pret dzīvnieku, nekas nesanāks. Ir jāsaprot, ka tūlītēja rezultāta nebūs. Arī es sākumā kļūdījos, darīju daudz ko nepareizi, taču nepadevos un gāju tikai uz priekšu. Neveiksmes mani tikai rūdīja. Un tad, ja tu virzies uz savu mērķi, viss noteikti izdosies! Arī man tā bija. Kā rezultātā kļuvu par 2014. gada  Latvijas labāko jauno hendleru” - atceras Ļera.

Valērija šobrīd izstāda suņus retāk nekā agrāk, viņa aktīvi pievērsās izglītībai, jo pavisam drīz būs jāizvēlas profesija, par kuru Ļera vēl šaubās. Taču noteikti, ka tā būs saistīta ar medicīnu.

Anna Čeiča-Sultane


Atpakaļ