banner

Raksti

Parforsa medības bildēs

11.07.2017

Neskatoties uz to, ka Anglijā šis medību veids, kādreiz pielīdzināts nacionālajam sportam, šodien ir aizliegts, kādreiz bija ārkārtīgi populārs starp aristokrātiem.

Suns kalpo cilvēkam kopš pieradināšanas brīža. Piekrītiet – pietiekami sen. Šī ilgā laika posmā tas ir apliecinājis sevi praktiski visās jomās. Mūsu četrkājainie mīluļi ir gani, sargi, pavadoņi, glābēji, draugi. Bet īpašs suņu izmantošanas virziens, aktuāls arī mūsdienās, ir medības. Putni, zvēri – dažādu šķirņu suņi specializējas un klasificējas atbilstoši savai specializācijai un medībām uz dažādiem dzīvniekiem. Medību veidu ir daudz, bet īpaši interesants ir parforsa medības, jeb medības zirga mugurā ar suņu piedalīšanos.

Nosaukums “parforsa medības” ceļas no franču valodas, vārda  "parforce" — pāri spēkam. Vienkāršā valodā, tās ir lapsu, zaķu, briežu un citu meža zvēru medības ar zirgiem un dzinējsuņiem. Suņi dzen zvēru līdz pilnīgam pēdējo spēka izsīkumam, tad to notver vai nu suņi, vai arī paspēj mednieks. Šo medību veidu pazina jau Viduslaikos. Galli, ģermāņi, franki šādā veidā medīja mežos pārsvarā briežus. Īpašu uzplaukumu parforsa medības piedzīvoja 17. gadsimta beigās un 18. gadsimta beigās Francijā. Interesanti, ka medīt varēja gan vīrieši, gan sievietes, gan arī garīdznieki!

Pēc aptuveni simts gadiem parforsa medības kļūst ātrkārtīgi populāras Anglijā, kur medību procesā ievieš izmaiņas. Zvēra medīšana aiziet uz otro plānu, un pirmajā nostājas jāšana ar zirgiem. Medības pakāpeniski pārtop par sportu, nenoliedzami, turīgu ļaužu lokam. Speciāli parforsa medībām tur ne tikai suņus un zirgus, bet dzīvniekus, kurus arī medī. Interesanti, ka mednieka mērķis nebija nomedīt dzīvnieku, zvēru pēc iespējas laida brīvībā.  Žēl, ka nevis humānu apsvērumu dēļ, bet gan nākamo medību vajadzībām. Jebkurā gadījumā, medībām parādās sportisks gars, tās kļūst neticami azartiskas. 19. gadsimtā tās bija tik izplatītas, ka parforsa medībās piedalījās gandrīz viss valsts parlaments, tā bija goda lieta.  

Ziema ir labākais parforsa medību laiks. Šajā laikā no laukiem jau ir novākta raža, tie ir tīri un viegli caurejami. Medī, kā ierasts, vairāk par piecām dienām pēc kārtas. Galvenais parforsa medību varonis ir zirgs. Ar laiku sāka audzēt zirgus speciāli paredzētus šīm medībām. Tos nosauca par Hanteriem vai Gunteriem. Ko prasīja no zirga? Protams, izturība, jo medīt vajadzēja vairākas dienas pēc kārtas un iet daudz kilometru. Tāpat – arī veiklība, spēks, dažādu dabisku šķēršļu pārvarēšanai, tādu kā pakalni, gravas, utt.

Zirgu pavadoņi bija dzinējsuņi, kuri specializējas atsevišķi uz katru zvēru. Tā, lapsu medībās gāja ar slavenajiem fokshaundiem, bet zaķus medīja ar mūsdienās populārajiem bīgliem. Šādai šaurai specializācijai uz konkrēto zvēru ir priekšrocība: sunim nav reakcijas uz cita veida zvēriem.  30-40 četrkājaino mednieku baru pārvaldīja cilvēks, saukts par piķieri. Ir jāatzīmē, ka medību dalībnieku apģērbs tika pārdomāts atsevišķi, tam atbilst noteikts dress-kods. Medniekiem noteikti vajadzēja būt ģērbtiem sarkanā uzvalkā, šaurās baltās biksēs, melnā galvas segā un nolakotos botfortos.  Parforsa medības tika vadītas mūzikas pavadībā, medībās speciāli ņēma līdzi īpašu tauri. Gērbti tika arī zirgi. To kājās vilka speciālu ekipējumu no ādas.

Neskatoties uz senām tradīcijām, gandrīz gadsimtu ilga aizraušanās ar parforsa medībām bija aizliegta Anglijā un Velsā 2005. gada sākumā. Šis valdības lēmums izraisīja aktīvu sabiedrības rekaciju, jo tieši šajā valstī izveidojās parforsa medību tradīcijas, to īpašais stils un pat šarms.  Ko padarīt, parlaments izrādījās nepiekāpjams, bet tauta joprojām tic – kādreiz viens no britu tradicionālajiem  vaļaspriekiem noteikti atdzims.

Anna Čeiča-Sultane


Atpakaļ