banner

Raksti

Skunksu par mājdzīvnieku?

18.10.2017

Aizvien biežāk par mīļiem ģimenes draugiem kļūst šķietami, īsti meža dzīvnieki, turklāt ar pretrunīgu reputāciju. Piemēram, pēdējā laikā ASV un arī dažās Eiropas valstīs kļuva populāri skunksi. Šie dzīvnieki ir saistīti ar daudz un dažādiem nostāstiem, sākot ar to, ka tiem piemīt neiedomājami pretīga smaka, un beidzot ar to, ka tie pārnēsā bīstamas infekciju slimības. Kas ir skunkss un vai to ir iespējams pieradināt  - lasiet tālāk!

 

Izcelsme un īpatnības

Skatoties uz šo dzīvnieku ar neparastu ārieni, uzreiz ir grūti pateikt, kādai dzimtai tas pieder. Jāsāk ar to, ka skunkss ir zīdītājs un plēsējs. Tas nebūt nav grauzējs, bet daudz nopietnāks zvērs. Pirmīt tika uzskatīts, ka skunksi pieder pie caunu dzimtas, tad zinātnieki pieļāva, ka skunksi ir tuvāki pandām un jenotiem. Savukārt, pēdējie pētījumi pierādīja to, ka skunksi ir patstāvīga dzimta.

Šie amizantie dzīvnieciņi ceļas no Amerikas kontinenta. Viņu kažoks var būt dažādos toņos, ar dažādu zīmējumu. Svītrainie skunksi mīt gan Kanādas dienvidos, gan Kostarikā. Plankumainos skunksus var sastapt Britu Kolumbijas un Kostarikas reģionā. Zināms, ka gandrīz visas skunksu sugas mitinās Amerikā, un tikai dažas apdzīvo Indonēziju.

Ko nu vilkt garumā: galvenā un slavenākā skunksa īpašība ir viņa smirdīgās iezīmes, ko tas mēdz atstāt, bēgot no potenciāla ienaidnieka vai aizstāvoties. Runā, ka smaka ir tik neciešama, ka to nevar izturēt pat liela izmēra plēsēji, tādi kā lācis, vilks. Skunksa smaku cilvēks spēj sajust pat 1 km attālumā, zvērs – daudz tālāk. Neiedziļinoties, pēc kā tieši smird skunkss, ir zināms tas, ka viņa specifiskā smaka izraisa asarošanu, sliktu dūšu un pat elpošanas sistēmas kairinājumu. Turklāt, tikt no tās vaļā ir ārkārtīgi grūti. Ja skunkss iezīmēs drēbes, no tām, visticamāk, nāksies šķirties. Bet ādas apavi pēc tīrīšanas ar hloru saturošu līdzekli, smakos vēl pusgadu.

Arī dzīvnieka svītrainais vai plankumainais kažoks kalpo kā brīdinājuma signāls. Dabā dzīvnieki ar spilgtiem vai raibiem kažoka krāsojumiem tiek uzskatīti par bīstamiem un plēsēji cenšas tiem neuzbrukt. Ja nu tas izrādīsies indīgs! Gadījumā ar skunksu, indes vietā tam ir smirdīgs “ierocis”, kurš var trāpīt uzbrucējam pat no 2 m attāluma.

Parasti skunksa kažociņš ir melns ar baltu, taču mēdz būt arī brūni ar baltu un krēmkrāsas zvēriņi. Arī izmērs šīs dzimtas dzīvniekiem var būt atšķirīgs, tas ir atkarīgs no sugas. Ķermenis skunksiem ir garens, tiem ir īsas kājiņas, diezgan strups purniņš. Ķermeņa garums sastāda 40 līdz 90 cm. Svars – no 05, līdz 8 kg.

Savvaļā skunksu dzīves ilgums ir pavisam neliels. Tie dzīvo tikai 2-3 gadus. Savukārt, sterilizētiem, mīlētiem un labi koptiem mājās, mūža ilgums vidēji sasniedz arī 12 gadus un vairāk.

Skunksu grūsnība ilgst 63 dienas. Mātītei var piedzimt no 2 līdz pat 10 mazuļiem. Parasti to skaits metienā ir 7 bērniņi. Patstāvīgi tie paliek aptuveni 7 nedēļu vecumā, līdz māte tos baro ar pienu. Pēc 2 mēnešu vecuma savvaļā tie ir spējīgi iztikt paši.

 

Uzvedība

Savvaļā skunksi pieturās pie nakts dzīvesveida. Dienā tie mēdz gulēt, atpūsties, savukārt tuvāk krēslai tie paliek aktīvi, ziņkārīgi, kustīgi. Šie zvēri dzīvo alās, kur mitinās pa dienu.

Skunksi dzīvo pa vienam, šie dzīvnieki nav īpaši sabiedriski, Kopā tie dzīvo neilgu brīdi, kad runa iet par pēcnācēju radīšanu.

Jārēķinās ar to, ka skunksi ir ārkārtīgi aktīvi un ziņkārīgi. Tie gribēs iesaistīties visos mājas darbos un nedarbos. Mēdz teikt, ka tie spēj atvērt durvis, ledusskapi un izpētīt, kas tad “lācītim vēderā”.

Tādēļ jābrīdina uzreiz: miskastes un vērtīgas lietas no mazā skunksa būs jānoslēpj.

Skunksa saimniekam jābūt pacietīgam un mierīgam, kā arī nakts dzīves piekritējam. Pa dienu šie mazie plēsēji mēdz atpūsties un gulēt, bet kustīgi un rosīgi paliek tuvāk naktij arī mājas apstākļos.

Protams, skunkss nav nekāds mīļdzīvnieciņš, bet tomēr sava piekrišana tam ir. Šo zvēru audzētāji un fani runā, ka skunksi ir ārkārtīgi mīļi, draudzīgi un interesanti dzīvnieciņi. Tie viegli pierod pie saimnieka, atsaucas uz savu vārdu, tos var samīļot, turēt rokās. Pieradināti, šie mazie plēsēji labprāt staigā pie pavadas, tiem var iemācīt arī kādas komandas. 

Saimnieku un to ģimeni skunkss neuztvers par ienaidniekiem un kaut ko bīstamu, tāpēc baidīties no teritorijas un sevis iezīmēšanas nevajag. Taču, stresa stāvoklī, no bailēm skunkss var izdalīt savu slaveno smaku. Tādēļ, skunksus, kurus tur mājās, obligāti kastrē vai sterilizē. Tas ir labs risinājums arī tam, lai šis vēl nesen pieradinātais zvērs neizrādītu agresiju vairošanās instinktu dēļ.

 

Turēšana

Ierīkot skunksa mājvietu nav sarežģīti. Viņam būs nepieciešama guļvieta, trauki ūdenim un ēdienam, mantiņas un kastīte, kur nokārtoties. Tam derēs kaķu tualete, kuru pilda ar kokskaidu granulām. Blakus tualetei jānovieto paklājiņš, lai skunkss tur varētu notīrīties. Tualetes pildījumu ir jāmaina ne retāk kā reizi 3 dienās, savādāk smaka būs neciešama. Speciālisti brīdina: pat sterilizēts un kastrēts, nokārtojies, šis dzīvnieks izdalīs nepatīkamu smaku, kas ir līdzīga seska izdalījumiem. Ja neesat tam gatavi, labāk šo dzīvnieku neiegādāties. Pieradināt pie kārtības skunksu ir viegli, tāpat kā kaķi.

Šo zvēriņu āda ir ļoti jutīga, tāpēc vannot pārāk bieži nav ieteicams. Bet tas būs jādara, lai skunkss smaržotu patīkami. Šim dzīvniekam regulāri jātīra ausis un arī jāgriež nagi ar suņiem paredzētām nagu šķērēm.

Neskatoties uz izplatīto mītu, skunksi tomēr neguļ ziemas miegu, Jā, tie paliek mazāk aktīvi, sāk mazāk ēst, taču viņi neguļ ziemā, kā to dara citi dzīvnieki. Neskatoties uz to, ka skunksi ir vientuļnieki, aukstajā laikā tie var pulcēties kopā, sildīties un tādējādi pavadīt ziemu.

 

Barošana

Skunksu kucēnus var atsavināt 2-3 mēnešu vecumā. Mājas apstākļos tie ir jāturpina barot ar pienu. Izmanto zīdaiņu piena maisījums, tiem pievienojot nedaudz maizes. Papildus skunksu mazuļiem var piedāvāt dārzeņu biezeņus.
Jāatceras, ka pieauguša skunksa ēdienkartē jābūt daudz un dažādiem dārzeņiem un augļiem. Var piedāvāt arī graudus, zāli, saknes. Skunkss ir plēsējs, tāpēc tam jādod arī gaļas produkti. Savvaļā šie dzīvnieki medī kukaiņus, sīkus grauzējus, ēd olas, zivis. Līdzīgus produktus tam var dot arī mājās. Kā arī iekļaut ēdienkartē putras, zooveikalos pieejamos sasaldētos kukaiņus. Var barot arī ar speciālām sausām barībām, kas paredzēti šiem dzīvniekiem. Skunksus nedrīkst barot ar suņu un kaķu barību! Par šo zvēru ēdienkarti ir  jākonsultējas ar veterinārārstu, vai audzētāju, jo pie mums šie dzīvnieki ir retums un par to turēšanas niansēm  ir jārunā ar profesionāļiem. Bet, kā jebkuram dzīvniekam, skunksam ir jābūt pieejamam tīram ūdenim, jo tas mēdz daudz dzert.

 

Veselība

Kā citus mājdzīvniekus, skunksus ir obligāti jāpotē pret trakumsērgu. Savvaļā tie pārnēsā arī mēri, kas ir bīstama slimība. Par vakcīnām pret to ir jāinteresējas pie veterinārārsta.

 

Svarīgi!

Pirms iegādāties šo dzīvnieku, noteikti ir jākonsultējas PVD vai līdzīgās instancēs, vai šo dzīvnieku drīkst turēt mājas apstākļos un kādi dokumenti, vakcīnas tam ir nepieciešamas. Saskaņā ar Sugu un biotopu aizsardzības likumu, savvaļas dzīvnieku turēšana mājas apstākļos ir aizliegta! Izņēmums ir reģistrēts zoodārzs vai arī reģistrēta dzīvnieku kolekcija.  Tāpēc pirms domāt par skunksu vai līdzīgu zvēru iegādāšanos, ir droši jāzina, ka tas ir atļauts.

Anna Čeiča-Sultane


Atpakaļ