banner

Raksti

Suņa tēls dažādu kultūru izpratnē

15.01.2018

Suns ir viens no populārākajiem un pazīstamākajiem dzīvniekiem pasaulē. Praktiski katrs cilvēks ir redzējis šo zvēru. Tas ir izplatīts pasaku, mītu un leģendu varonis. Ļoti interesanti izpētīt, kā  senči kādreiz izturējās pret mūsu labākajiem četrkājainajiem draugiem, un kāpēc uztvēra suni tieši tā.

 

Anubisa kults

Neskatoties uz to, ka mūsdienās vairumā kultūru suns tiek uztverts kā pozitīvs un pat mīļš,  pūkains dzīvnieks,  agrāk bija savādāk. Ar suņiem biedēja un no tiem baidījās. Suni iztēlojās kā niknu, ļaunu, dzīvnieku, kas bieži saistījās arī ar mirušo pasauli. Kāpēc tā? Visticamāk, senie cilvēki novērtēja suņa sarga spējas, tā modrumu, neuzpērkamu uzticību. Tieši tāpēc, vairākos mītos un leģendās suns ir aizsaules valstības sargs.

Sāksim ar Seno Ēģipti. Kurš gan nedzirdēja par slaveno Anubisu - dievību ar suņa vai šakāļa galvu. Ēģiptes mitoloģijā Anubiss ir pazemes dievs un mirušo aizbildnis. Tas joprojām simbolizējas ar suni, parasti – melnā krāsā. Ēģiptieši ticēja, ka Anubiss pasludina mirušajiem to spriedumu. Līdz ar to, viņa nozīme mitoloģijā bija ļoti svarīga. Par Anubisa kulta pilsētu tika uzskatīta  Kinopole, svēta vieta. Ja tajā kāds nogalināja suni, varēja sākties karš.  Ja ēģiptiešu ģimenēs gāja bojā suns, visiem bija sēras: cilvēki neēda, un skuva galvas, raudāja, pieminot mīluli, un... balzamēja to.

 

Sargā no grēkiem

Suns sargāja viņpasaules vārtus arī indiešu ticējumos. To dēvēja par Saramu, un tai bija arī bērni – suņi ar četrām acīm, kas palīdzēja veikt sarga funkcijas.

Dzirdēts ir arī Cerbera vārds. Mūsdienās tas iedzīvojās arī teicienos, kas raksturo niknu, naidīgi noskaņotu cilvēku. Grieķu un romiešu mitoloģijā Cerbers arī bija pazemes pasaules, jeb mirušo valstības sargs. Viņa pienākums bija neļaut grēciniekiem, kas šķērsoja mistisko Stiksas upi, izbēgt no nāves dieva valstības. Cerberu apraksta un attēlo mākslas darbos kā briesmīgu, trīsgalvu suni ar atvērtām rīklēm.

Arī skandināviem bija suns-pasaules sargs. To dēvēja par Garmu. Šim briesmīgajam mitoloģiskajam tēlam no mutes tecēja indīgas siekalas, kaklu apvija čūskas, bet astes galā bija redzama pūķa galva.Garms tika pieķēdēts pie klints Gnipahelliras, un ja tas norautos, mūsu zemei pienāktu beigas.

Ķeltiem bija savs ticējums par suņiem. Tie esot piederējuši aizsaules dievam Aravnam. Baltie suņi ar sarkanām acīm naktīs medīja neķītru cilvēku dvēseles, lai pienācīgi sodītu grēciniekus.

 

Kāpēc tik daudz seno mītu saistās ar šādu briesmīgu suņu tēliem? Visticamāk, senatnē cilvēki bija ievērojuši četrkājaino galvenās īpašības: uzticību savam saimniekam, sarga instinktus un modrumu. Jebkurš suns taču paziņo saimniekam par svešinieku nolūkiem, rūcot un rejot, tātad tas jūt citu ļaunos nodomus un ir spējīgs no tiem pasargāt. Savukārt, senči ļoti  baidījās no tumsas, nakts un no klīstošajām dvēselēm, kas var apdraudēt cilvēku labklājību uz zemes. Tāpēc arī paļāvās uz suņa intuīciju, godprātību un uzticību.

 

Dzīvnieks, kas jāciena

Nenoliedzams ir fakts, ka jau senatnē suņus  cildināja un augsti godāja. Pat šie briesmīgie, barbariskie ticējumi liecina  par uzticēšanos šiem dzīvniekiem, godāšanu un spēju novērtēšanu. Protams, par suņiem ir arī daudz skaistākas leģendas un seni ticējumi.

Piemēram, ziemeļamerikas indiāņi uzskatīja cilvēka labākos draugus  par svētiem, svētību nesošiem dzīvniekiem. Acteku ciltis tos pat balzamēja, tādējādi izrādot savu cieņu.

Inuītu ciltis, kas apdzīvoja Aļasku, ticēja leģendai, kas izskaidroja ziemeļblāzmas izcelsmi. Skaistās ugunis parādoties debesīs tad, kad līksminās labu cilvēku un to pavadoņu – suņu, dvēseles. Tātad, suņus pielīdzināja cilvēkiem un cildināja.

Arī Āfrikā bija savas leģendas par suņiem. Tās vēstī, ka suns ir dieva dāvana cilvēkiem. Tieši sunim dievs dāvājis uguni, lai svētītu cilvēkus un palīdzētu tiem. Līdz ar to, sunim vienmēr jābūt vietai pie ugunskura un blakus savam saimniekam.

           

Ir vēl daudz dažādu ticējumu un leģendu par suņiem. Dažas ir ļoti senas, dažas jaunākas. Taču praktiski visās, suņa īpašā loma cilvēka dzīvē tiek izcelta un pagodināta. Var teikt, ka šāda tendence saglabājas arī mūsidenās, kad suņiem uztic dažādus darbus, kur bez ucticības neiztikt. Piemēram, suņus izmanto glābšanas dienestā, tie palīdz sapieriem, ārstē bērnus un pieaugušos, kam ir garīgā atpalicība vai kādas garīgas traumas. Suņus pat ļauj turēt veco ļaužu pansionātos un slimnīcās, lai atvieglotu cilvēku dzīvi.

Suns ir vienīgā dzīvā radība uz pasaules, kas gatava ziedot savu dzīvību saimnieka dēļ. Arī mums, cilvēkiem, ir pienācīgi jāzituras pret mūsu četrkājainajiem draugiem: jārūpējas, jāmīl un jāciena gadsimtiem dāvātā mīlestība. 

Anna Čeiča-Sultane


Atpakaļ