banner

Raksti

Suņi – trifeļu meklētāji

02.11.2017

Ir zināms, ka ārzemju restorānos un augstākā sabiedrībā augsti vērtētās sēnes – trifeles, meklē ar cūku vai suņu palīdzību. Šo specifisko darbu prot veikt arī Latvijā dzīvojošie četrkājainie. Mēs pastāstīsim jums par Velsas springerspanieliem, kuri labprāt dodas pazemju sēņu medībās ar savu saimnieci Diānu Meieri.

 

Katram pa spēkam

Kad suns un saimnieks ir uz “viena viļņa” - tas ir kolosāli! Ko gan jūs nedarītu, bet ja līdzi darbojas dzīvnieks, veicamais darbs būs par prieku gan cilvēkam, gan viņa mīlulim. Kopā var sportot, iet izstādēs, skriet, doties garās pastaigās, peldēt, un... meklēt sēnes! Jāpiebilst, ka šajā gadījumā tās ir jāpārzina, un sākotnēji jāmāca suns konkrētai smaržai, taču galvenais, protams, ir kontakts starp suni un īpašnieku. Par to ir pārliecināta arī bioloģe, mikologijas nozares speciāliste Diāna Meiere. Viņa pirmā Latvijā sākusi interesēties par pazemes sēņu meklēšanu ar suņiem un ir sasniegusi vēlamos rezultātus!

 

Kāpēc Jūs izvēlējāties tieši šīs šķirnes suņus?

Kad es sāku padziļināti interesēties par pazemes sēnēm, tad arī uzzināju par suņu šķirnēm, kuras ir vispiemērotākās šīm darbam. Izrādījās, ka to var darīt jebkurš suns, bet populārākie ir itāļu lagoto.  Es braucu uz ārzemēm  uz trifeļu meklēšanas sacensībām, vērot šos suņus darbībā, un mans skatiens novērsās uz Velsas springerspanieliem, kuri arī veiksmīgi meklē pazemes sēnes.  Ātri sapratu, ka tas ir mans dvēseles radinieks, un, nolēmu šādu iegādāties.

Tā, pirms 7 gadiem manā ģimenē ienāca Tofītis (Baby Soft Adea).

 

Ar ko Jūs sākāt apmācību, vai tas jādara uzreiz, tikko suns parādās mājās?

Mans Tofītis izrādījās ārkārtīģi viegli apmācāms, komunikabls, līdzsvarots suns. Apmācīt viņu nebija grūti, domu, ka jāmeklē, viņš uzķēra uzreiz. Bet tālākā darba spēju slīpēšana: atrastā apzīmēšana, norādīšana, aizņēma lielāku laiku. Parasti paiet gadi, līdz tu uzreiz saproti, ka suns kaut ko ir atradis. Pašu domu par meklēšanu attīstīt ir ātri, ilgāku laiku  aizņem signālu izpratne starp suni un saimnieku. Tāpēc ļoti svarīgs ir abpusējs kontakts.

 

Pastāstiet par jaunāko četrkājaino ģimenes locekli!

Pirms aptuveni 5 gadiem Tofītim bija kucēni. Viena viņa meitiņa devās dzīvot uz Poliju, un ar viņas saimnieci es sadraudzējos. Kādreiz es teicu, ka ļoti gribu arī otru Velsas springerspanielu – tikpat mierīgu un nosvērtu kā pirmais. Un, kad Tofī meitiņa palika grūsna, saimniece sāka interesēties, vai es ņemšu kādu kucēnu.

 

Un kāds bija jaunpienācēja raksturs? Kā Jums gāja mācībās?

Hafrītis (Hafren Sedda) atbrauca pie mums tieši pirms Ziemassvētkiem. Svētku burzmas un gatavošanās laikā. Tas bija diezgan traki. Viņa raksturs ir pilnīgs pretstats vectēvam. Ja Tofītis ir nedaudz mierīgāks par šķirnes normu, tad šis, savukārt, tai atbilst pilnā mērā un vēl nedaudz. Viņš ir kā ūdenszāle, kustīgs, ātrs, un bezgala priecīgs par visu apkārt notiekošo.

Hafrenam patīk garas, aktīvas pastaigas. Šķiet, ka viņš var skriet, skriet, un skriet. Viņš pat nomedīja putniņu lēcienā: pamatīgi izplūkāja nabagam spalvas uz astes.  Mācībās es jau zināju, kas darāms, turklāt priekšā bija labs vectēva piemērs. Taču, sava temperamenta  un arī jaunības dēļ jaunākais nav tik pacietīgs.

 

Kā abi radinieki sadzīvoja?

Tofītis sākumā bija ļoti pārsteigts. Viņa acīs varēja redzēt lielu izbrīnu un neticību: “Vai šis trakulis tagad dzīvos kopā ar mums?”. Protams, greizsirdība viņiem ir, bet kopumā sadzīvo ļoti draudzīgi un labi.

 

Vai Jūs piedalāties ar saviem mīluļiem arī izstādēs?

Ar Tofī mēs gājām izstādēs, taču viņam tas ļoti nepatika. Mēs saņēmām Latvijas čempiona titulu un  ar to mūsu izstāžu karjera beidzās. Noteikti iešu uz suņu skaistuma konkursiem ar jaunāko, jo kādreiz noteikti gribēšu paņemt pie sevis arī viņa mazdēlu (smaida).

 

Ja cilvēks grib iemācīt suni meklēt trifeles, kas būtu jādara?

Trenēšanas process notiek tāpat, kā ar cita veida smaržu meklēšanu un atpazīšanu. Meklēt trifeles vai, piemēram, sieru -  sunim tas nav svarīgi,  viņu ieinteresē pats process un arī rezultāts. Ka priekšmets tiek atrasts. Ja runā par trifeļu meklēšanu, tad sāk ar dažādu priekšmetu ieziešanu ar trifeļu eļļu. Bet jāskatās, lai suns aiz prieka atrasto mantu neapēstu. Bieži vien kucēnus māca trifeļu meklēšanai, pievienojot trifeļu eļļu to ēdienam vai pat apziežot kucītes pupus ar to. Es to neatbalstu, jo uzskatu, ka mācot tādā veidā, suns būs pieradis uzskatīt trifeli par ēdienu un var to apēst, nevis atdot saimniekam.

 

Cik daudz laika ir nepieciešams, lai apmācītu suni šim arodam?

Pašu domu, ka priekšmets ir jāmeklē, var iemācīt ļoti ātri. Sākumā to dara mājās, slēpjot nelielus priekšmetus ar trifeļu eļļas smaržu. Tad iet ārpus telpām. Es braucu ar saviem suņiem uz mežu un turpināju mācības tur. Mežā vairs nav tik viegli, jo paredzēt kādas sēnes tur aug, un vai būs arī nepieciešamās, gandrīz nav iespējams. Pārmeklējot mežu vairākas reizes, suns var arī neko neatrast un tāpēc nesapratīs, ko no viņa sagaida. Ar  vecāko suni mācības bija garākas, ar jaunāko es jau zinu, kas jādara, tāpēc process ir ātrāks. Turklāt, es apzinos, kas būtu jāpieslīpē. Un manā gadījumā tā ir norādīšana uz vietu, kur ir sēne. Pagājušogad mēs savācām daudz dažādu sēņu. Mūsu atrastās pazemes sēnes tagad atrodas Dabas muzejā un papildina sēņu kolekciju.

 

Vai arī Latvijā aug trifeles?

Jā, bet tās nav tās, kuras pasaulē tiek augsti vērtētas. Tagad “topā” ir  baltā Itālijas trifele. Taču tas nenozīmē, ka visiem tā garšos. Tomēr, kā arī citi izsmalcināti produkti, sēnes ir gaumes jautājums. Runājot par Latvijā sastopamām sēnēm, piemēram, šogad pie mums vērsās cilvēki no Latgales puses. Tie bija atraduši diezgan daudz balto cūktrifeļu (starp citu, baltā cūktrifele šogad ir Latvijas Mikologu biedrības Gada sēne). Un mēs braucām uz atradumu vietām un veiksmīgi atradām šīs sēnes. Cūktrifeļu meklējumos veiksmīgi piedalījās abi mani Velsas springerspanieli.

 

Sanāk, ka suņi varētu piegādāt vērtīgās sēnes vietējiem restorāniem?

Teorētiski jā. Bet pagaidām pie mums brīvā dabā vēl nav atrastas vērtīgās ēdamās trifeles (Igaunijā ir!). Latvijā jau ir iestādīti tā saucamie trifeļu dārzi, kur audzē šīs slavenās ēdamās trifeles. Taču dārzi vēl ir pavisam jauni. Kokiem tur ir kārtīgi jāiesakņojas, un tad jau var gaidīt pazemes sēņu augšanu. Mēs ar Tofīti regulāri kontrolējam trifeļu dārzus un braucam pārbaudīt. Jau ir pienācis laiks, kad tur varētu parādīties pirmās sēnes. Pagājušogad vairākos dārzos Tofītis atrada pazemes sēnes, taču ne ēdamās trifeles. Bet skaidrs ir tas, ka domu, atrodoties tur, viņš ir sapratis pareizi.

 

Vai ar suni var droši iet mežā sēņot? Viņi neēd indīgās sēnes?

Jā, jo tas var brīdināt par citiem sēņotājiem. Vismaz mans jaunākais to dara katru reizi, skaļi rejot (smejas). Bet ja skatās no suņa drošības skatpunkta, iet uz mežu četrkājainā drauga pavadībā var droši. Tam pietiek dzīvnieka dabas gudrības, lai neēstu indīgās sēnes. Vienīgi jāsargā suns no ērcēm.

Anna Čeiča-Sultane


Atpakaļ