banner

Raksti

Velsas korgiji: kardigans un pembroks

03.08.2018

Tik līdzīgas un tomēr – ļoti atšķirīgas šķirnes, Velsas korgiji ceļas no Lielbritānijas. Gan kardigani, gan pembroki kādreiz bija īsti darba rūķi, iecienīti lauku sētās. Tomēr laikiem mainoties, mazie aitu suņi pārkvalificējās par kompanjoniem un lieliski jūtas arī pilsētās.

 

Korgiju izcelsme

Par šiem īskājainiem suņukiem mēdz stāstīt leģendas. Populārākā no tām vēstī, ka sensenos laikos Britu salas apdzīvoja neparastas būtnes, mītiski radījumi: rūķīši, fejas, elfi. Pirmie bija ļoti čakli strādnieki, nenogurdināmi dārgakmeņu meklētāji, taču ļoti mazi augumā. Visi šie īpatņi  labi sadzīvoja, līdz parādījās cilvēki. Tad sīkās burvju radības sāka slēpties mežos, kalnos, tālāk no cilvēkiem. Bet arī tur nevarēja izdzīvot un palūdza Feju karalieni pārvērst viņus par cēliem kurtiem, lai liktu cilvēkiem cienīt sevi un pamanīt. Taču, dēļ kāda nepakļāvīga un lepna rūķa, tos pārvērta nevis par garkājainiem, bet par īskājainiem suņiem, tagad zināmiem kā korgijiem. Runā, ka korgiji mugurā joprojām pārvadā savus draugus – elfus un fejas, tikai cilvēki tos nemana. Pastāv arī citas leģendas, piemēram, par to, kā korgijs pembroks palicis bez astes, un kā ieguvis seglotu krāsu.

Taču, runājot par patieso, dokumentāli fiksēto šķirņu vēsturi, ir noteikti zināms, ka abas šķirnes tiek uzskatītas par senākajām britu salu suņu šķirnēm.  Ziņojumi par tām saglabājās senos Velsas dokumentos, izdotos aptuveni 920. gadā. Atrastās liecības noteica kārtības noteikumus un cilvēku tiesības un pienākumus.  Korgiji tur tiek pieminēti kā cilvēka palīgi, liellopu gani.

Neskatoties uz seno izcelsmi, precīzu faktu par šķirņu vēsturi ir ļoti maz. Arī pats apzīmējums “korgijs” ir miglā tīts. Tā, dažos avotos to saista ar seniem vārdiem  dwarf (cor) un dog (gi), kas tiešā tulkojumā nozīmē ‘’pundursuns”. Citos avotos, savukārt, nosaukumu saista ar angļu teicienu «to watch over» (cur), kas tiek tulkots kā – sekot līdzi, un vārdu «dog» (gi) — suns.

Dažos avotos mazos lopu ganus dēvē par Vikingu suņiem. Tas saistīts ar slaveno kareivju iebrukumu Britu salās IХ-Х gadsimtā.  Vikingiem bija korgijiem līdzīgi īskājaini suņuki, iespējams mūsdienu zviedru valhundu senči,  kurus tie atveda līdzi. Zinātnieki uzskata, ka krustojoties ar vietējiem britu salās dzīvojošiem suņiem, izveidojās tipiska suņu populācija, uzskatāma par radniecīgu pembrokiem un kardiganiem.

  Iespējams arī špicveidīgu suņu asiņu piejaukums. Tie gan nonāca Britu salās vēlāk par skandināvu četrkājainajiem, kopā ar flāmu amatniekiem aptuveni 12. gadsimtā.

Gadsimtiem ilgi korgiji bija iecienīti darba suņi un arī karaļu mīluļi, sākot ar slaveno Ričardu Lauvassirdi, un visbeidzot ar karalieni Elizabeti, kura joprojām tur savā īpašumā vairākus Velsas korgijus pembrokus.

 

Kardigana un pembroka atšķirības

 Gan pembroks, gan kardigans bija uzskatīti par vienu šķirni līdz pat 1934. gadam. Pēc tam šķirnes atzina par patstāvīgām un tika aizliegta to krustošana. Zinātnieki pierādīja, ka šķirnes atšķiras ne tikai pēc ārēja izskata, bet arī pēc kaulu, skeleta uzbūves. Velsas korgijs kardigans bija vairāk izplatīts Kardiganšīrā, savukārt Velsas korgijs pembroks  - Pembrokšīrā. Šķirņu saīsinājumi  - kardigans un pembroks ir saistīti tieši ar šo teritoriju nosaukumiem.

Velsas korgijs kardigans ir masīvāks, ķermenis ir garāks par pembroku, tam vienmēr ir gara aste līdz zemei, lielākas ausis, arī apmatojuma krāsa atšķiras no mazāka brāļa pembroka. Visizplatītākās kardigana kažoka krāsas ir svītraina ar baltu, trīskrāsu, melna ar baltu, marmora ar baltu. Kardigans ir vidēji liels suns. Velsas korgija kardigana augums skaustā ir no 25 līdz 30 centimetriem, svars  - no 12 līdz 15 kg.

Pembroks ir mazāks, īsāks, kompaktāks par kardiganu. Augumā līdz 30 cm, un sver vidēji līdz 13 kg. Arī galvas forma tam nav tik garena, bet platāka, ar mazākām ausīm. Velsas korgiju pembroku populārākās krāsas ir ruda ar baltu un trīskrāsu. Pembroku metienos joprojām dzimst suņi ar dabiski īsu asti, ko apzīmē dokumentos kā natural bobtail. Stājoties spēkā likumam par astu un ausu kupēšanas aizliegumu, pembrokiem astes vairs negriež, un tie var būt gan ar īsu, gan garu asti dažādās formās.  

 

Raksturs un kopšana

Arī rakstura ziņā kardigans un pembroks atšķiras. Kopīgas ir šo suņu darba spējas, ieradums ganīt visu dzīvo, kas ir tipiski aitu un ganu suņiem. Tāpat kā bezgalīga cilvēku mīlestība, gudrība un uzticība.

Velsas korgijs kardigans ir nosvērtāks, mierīgāks par pembroku, ar lielu pašapziņu. Tam ir nopietnāks raksturs, kas noteikti jāņem vērā audzināšanas laikā. Kardiganu ir obligāti jāsocializē un jānorāda viņa vieta ģimenē, jo šis suns nav nekāds dekoratīvs mīlulis, kuru var atstāt uz dīvāna un priecāties par skaisto dzīvnieku. Kardiganam nepieciešams ciešs kontakts ar cilvēku, uzmanība. Nesaņēmis to, kā īsts darba suns, tas  meklēs iespēju izpausties, uzvedoties destruktīvi un mēģinot ganīt ģimenes locekļus. Ideāls saimnieks kardiganam būs sportisks, aktīvs cilvēks, kam patīk doties garās pastaigās, skriet, braukt ar riteni kopā ar suni, nodarboties ar suņu sportu. Velsas korgiji kardigani lieliski saprotas ar bērniem, aizsargā tos, labprāt rotaļājas un seko līdzi. Kardigans ātri mācās un viegli apgūst komandas, trikus. Galvenais  - šim sunim jābūt nodarbinātam kaut vai sadzīves līmenī.

Velsas korgijs pembroks ir krietni populārāks par savu tuvāko radinieku. Iespējams, tas ir saistīts ar karalieni Elizabeti, kura tur tieši pembrokus un regulāri parādās ar tiem dažādos plašsaziņu līdzekļos. Nenoliedzams ir arī fakts, ka pembrokam ir mīlīgāks izskats, jautrāks raksturs. Pembroks ir aktīvāks par kardiganu, greizsirdīgāks, tas visu laiku vēlas būt uzmanības centrā. Kardigans šajā ziņā ir atturīgāks. Pembroks ir skaļāks. Abām škirnēm patīk riet, taču pembroks dara to biežāk un melodiskāk. Šķirnes pazinēji mēdz teikt, ka pembroki ir perfekti dziedātāji. Dzīvespriecīgais pembroks alkst savas ģimenes uzmanības, taču pieprasa mazākas fiziskās aktivitātes nekā kardigans. Arī pembroks labi jutīsies ģimenē ar bērniem un ar lielu prieku spēlēs ar tiem.

Abas škirnes ir pieticīgas kopšanas ziņā. Spalvu vajag ķemmēt reizi nedēļa, spalvas mešanas laikā – katru dienu. Nav nepieciešama bieža mazgāšana. Tas jādara tikai tad, kad suns ir stipri nosmērējies, kas gadās reti, jo viena no korgiju spalvas priekšrocībām ir ūdens un netīrumu necaurlaidīgs kažoks. Ir jārēķinās ar to, ka abi korgiji diezgan izteikti met spalvu, un mājās tā būs pamanāma. Taču rūpējoties par kažoku, to var novest līdz minimumam.

Abas šķirnes ir veselīgas, izturīgas, nebaidās no aukstuma, bet turēt ārā tos nav ieteicams. Korgijiem ir nepieciešams atrasties blakus savai ģimenei. Lai suns dzīvotu ilgi un saglabātu savu ģenētiski labo veselību, tas ir pareizi jābaro un jāseko līdzi svaram. Gan pembrokiem, gan kardiganiem ir tendence ātri aptaukoties.

Anna Čeiča-Sultane


Atpakaļ