banner

Veterinārija

“Dakter, kas manam mīlulim kaiš?” vai godīgas pārdomas par diagnostikas nepieciešamību veterinārārsta praksē

04.04.2019

Hematoloģija, klīniskā bioķīmija, rentgenogrāfija, ultrasonogrāfija, endoskopija, bronhoskopija, angiogrāfija, datortomogrāfija, magnētiskā rezonanse, citoloģija, histoloģija, bakterioloģija, imūnhistoķīmija, polimerāzes ķēžu reakcijas, gēnu kartes… Kādam varētu šķist, ka tas ir daudzu gudru vārdu virknējums, bet ārstam tie ir rīki, ar kuru palīdzību rast atbildes uz jautājumiem – kas tieši notiek? Kāpēc tas notiek? Kas ir vienas vai citas klīniskās ainas pamatcēlonis? Un tieši uz šiem jautājumiem atbildi grib saņemt arī dzīvnieka saimnieks. Parasti gan viņš grib saņemt šīs atbildes 5 minūtes pēc ierašanās klīnikā. Manuprāt, tas ir tāds 21. gadsimta niķis, mēs visu esam pieraduši panākt “uzreiz” – internets un mobilie sakari ir padarījuši mūsu dzīves tempu neaptverami ātru. Gandrīz jebkurš pakalpojums ir pieejams jebkurā diennakts laikā un ar minimālu piepūli, bieži vien nospiežot pāris pogas datorā vai telefonā. Bet dzīvs organisms nav tehniska ierīce vai aplikācija, to nevar izslēgt un restartēt.

Strādājot veterinārmedicīnā, īpaši neatliekamās palīdzības sniegšanā, man ļoti bieži nākas pieņemt lēmumus “uzreiz”, nereti balstoties tikai uz dzīvnieku īpašnieku novērojumiem, klīnisko izmeklēšanu un savu pieredzi. Un teju 100% gadījumu pirmais jautājums, ko dzīvnieka īpašnieks man uzdod ir “Dakter, kas viņam kaiš?” Un 95% procentos gadījumu absolūti godīgā atbilde ir “Es nezinu”, kas, saprotams, nav tas, ko satrauktais cilvēks grib dzirdēt, bet tā ir patiesība. Toties es zinu, kādas saslimšanas izpaužas līdzīgi, un kādas darbības mums būtu jāveic, lai izslēgtu vai apstiprinātu vienu vai otru diagnozi. Un te sākas īstais darbs.

Hipokrāts uzskatījis medicīnu par cēlāko no mākslām, un, kas esam mēs, lai strīdētos ar sengrieķu viedajiem. Tā ir māksla pamanīt un atrast lietas un salikt no tām vienu kopīgu ainu. Tā ir māksla pieņemt lēmumus. Neviens nekļūst par veterinārārstu tikai tāpēc, ka mīl dzīvniekus. Bez tā, protams, nevar, bet mēs esam ambiciozi cilvēki, kas mīl arī mīklu un izaicinājumu. Katrs no mums ir kā izmeklētājs, kas aizrautīgi dzen slimības pēdas, vai pat reizēm nedaudz kā supervaronis. Bet tāpat kā supervaroņiem arī ārstiem vajag superspējas un supergadžetus, tas var būt rentgents vai ultraskaņas zonde, vai skalpelis. Un ārstam vajag komandu, un šajā komandā ietilpst arī dzīvnieka saimnieks. Un par šo faktu nereti aizmirst gan veterinārārsts, gan dzīvnieka īpašnieks. Mēs esam zaudējuši spēju runāt un dzirdēt viens otru. Un, būsim godīgi, milzīga loma veterinārmedicīnā ir arī naudas faktoram, jo medicīna IR dārga. Līdz ar to, diemžēl, bieži vien vienīgā izmantojamā diagnostiskas metode ir “atbilde uz simptomātisko ārstēšanu”. Un bieži vien tā arī strādā.

Varētu jautāt – “tad kāpēc vispār būtu jātērē laiks un nauda diagnostikai, ja var kaut ko iešpricēt vai izrakstīt tabletes un viss pāries?” Man ir divas atbildes uz šo jautājumu. Pirmā – RECIDĪVI. Simptomātiskā ārstēšana parasti tikai tas arī ir “simptomu ārstēšana”. Simptomu, ne saslimšanas! Mūsdienās medikamentozi var panākt ļoti daudz ko, noņemt sāpes, apstādināt vemšanu, samazināt paaugstinātu ķermeņa temperatūru, samazināt niezi, bet medikamentu darbībai beidzoties, simptomi mēdz atgriezties vai pāriet citos. Studiju laikā esmu bijusi praksē vairāku valstu klīnikās, kur šāda simptomātiska pieeja tiktu uzskatīta par noziegumu, jo tradicionālā medicīna paredz uz diagnostiskām atradnēm balstītu lēmumu pieņemšanu. Tur ikdienā veicamo izmeklējumu skaits un sarežģītība nav salīdzināms ar to skaitu, ko veicam mēs. Bet arī pie mums cilvēku attieksme pret saviem mājdzīvniekiem mainās, tie ir kļuvuši par nozīmīgu ģimenes sastāvdaļu, un to labklājība un medicīniskā aprūpe straujiem soļiem attīstās. Pieprasījums rada piedāvājumu. Asins analīzes un vizuālā diagnostika (rentgenogrāfiskā un ultrasonogrāfiskā izmeklēšana) ir kļuvušas par veterinārārsta ikdienu, arvien biežāk tiek veikta dažādu paraugu izmeklēšana – zem mikroskopa nonāk gan fēces, gan aizdomīgu veidojumu šūnas, gan nolauztie mati, ādas nokasījumi, izdalījumi no dzimumorgāniem, atklepotās krēpas u.c.  Un arvien biežāk tie nonāk arī līdz tālākai izmeklēšanai, piemēram, pēc bakterioloģijas atrastos patogēnos saslimšanu ierosinātājus pārbauda arī uz jutību pret antibiotiku iedarbību.

Tas noved mani pie manas otrās atbildes par to, kāpēc nevar “vienkārši kaut ko iešpricēt”. Diemžēl simptomātiska pieeja ir novedusi pie polifarmācijas, proti, gribot sasniegt rezultātu maksimāli ātri, terapijai tiek izvēlēti vairāki medikamenti, no kuriem patiesībā tas “īstais” ir tikai viens, vai neviens. Lielas iespējas uzliek ārstam lielu atbildību. Ir apritējuši 80 gadi kopš antibiotiku atklāšanas, šajā laika periodā ar savu bezatbildību esam radījuši superbaktērijas – multirezistentus mikroorganismus, uz kuriem antibiotikas vairs neiedarbojas. Tas nozīmē, ka šodien gan dzīvnieks, gan cilvēks var mēnešiem ilgi nesekmīgi cīnīties ar infekciju, ar kuru vēl pirms 50 gadiem tika galā nedēļas laikā. Kā tas ir noticis? Gadiem baktērijām ir radīts kontakts ar daudzu grupu antibiotikām, pusceļā pārtraukti ārstēšanas kursi, lietotas nepietiekamas vai neatbilstošas to devas. Un tā nav tikai ārstu bezatbildība, bet arī pacientu (veterinārmedicīnas gadījumā – pacientu saimnieku) bezatbildība, piemēram, ārstēšanas pārtraukšana uzreiz pēc simptomu pazušanas vai patvaļīga atjaunošana līdz ar recidīva parādīšanos.

Būsim atbildīgāki, būsim gudrāki. Veiksim diagnostiku pirms ārstēšanas. Protams, praksē tas ir kā lasīt instrukciju pirms lietošanas, ne vienmēr mēs to darām, bet vienmēr, to izdarot, sasniegtais gala rezultāts būtu labāks. Bet vēl svarīgāk KOMUNICĒSIM viens ar otru!

Veterinārās klīnikas KAVET
veterinārāste Sofija Šudjajeva


Atpakaļ